Alkoholisma sākuma jeb pirmā stadija

Šajā alkoholisma stadijā veidojas atkarības raksturīgās pazīmes:

1. Tolerances pieaugums. Kad sadzīves iedzeršana pāriet alkoholismā un zūd vemšana kā aizsargmehānisms, spirtoto dzērienu panesamība pieaug ātri. Turklāt pāreja no vājāka alkohola uz stiprāku vēl ātrāk attīsta toleranci.

2. Psihiskā atkarība – patoloģiska tieksme pēc alkohola. Cilvēks jeb, precīzāk sakot, jau slimnieks nespēj pārvarēt uzmācīgo ideju par iedzeršanu, un atturošie faktori (naudas trūkums, risks zaudēt darbu, tuvinieku protesti) beidz darboties. Dzeršana kļūst par galveno dzīves interešu sfēru. Raksturīgi, ka cilvēks vairs nevēlas pretoties tieksmei pēc alkohola un, pat gribēdams, to nevarētu izdarīt bez ārsta palīdzības.

3. Kontroles pār izdzertā alkohola daudzumu trūkums – atkarības no alkohola izteikta pazīme. Pēc pirmās spirtotā dzēriena glāzītes palielinās vēlēšanās turpināt – un tā līdz stipra reibuma stadijai. Tas nozīmē, ka cilvēks zaudē spēju dzert “mēreni”, turklāt zaudē uz visiem laikiem. Jāatceras, ka pat pēc ārstēšanas kursa un vairākiem atturības gadiem mēģinājums pāriet uz “mēreno” dzeršanas režīmu neizbēgami novedīs pie alkoholisma recidīva.

4. Vēl viena pazīme – iepriekš minēto sekas: mainās reibuma veids. Slimnieks neatceras, ar ko un kā beidzās iedzeršana: rodas reibuma noslēguma aizmiršana. Alkohola toksiskā deva (0,5 l un vairāk) nereti izprovocē dusmas, agresiju, kauslīgumu, bet pēc atskurbšanas cilvēks neko neatceras: kā ticis līdz mājām, kas no kabatas izvilka naudu un dokumentus, ar ko kāvies… Viņš patiešām netic, ka ir varējis uzvesties tā, kā to atstāsta citi cilvēki, un uzskata, ka viņi melo.

Visas minētās pazīmes raksturo alkoholisma sākuma jeb preklīnisko stadiju. Termins “preklīniskā” nozīmē, ka ne visas pazīmes ir izteiktas skaidri un spilgti. Diemžēl šajā stadijā slimnieki negrib vērsties pie ārsta paši un ārstēties, jo neuzskata sevi par alkoholiķiem.