Visizplatītākās narkotikas

Heroīns ir pieskaitāms visplašāk izplatīto un vissmagāko narkotisko preparātu saimei. Tāpat kā citi opiāti, tas ātri (pēc divām trim lietošanas reizēm) izraisa stipru psihisko un fizisko atkarību, kuru ļoti grūti ārstēt. Tikai dažas bez heroīna aizvadītas dienas izsauc spēcīgu abstinences sindromu („lomkas”). Bioķīmiski abstinences sindromu nosaka fakts, ka heroīna pastāvīgas lietošanas rezultātā smadzenes vairs neizstrādā „savus” nervu sistēmai vajadzīgos opiātus (endorfīnus, enkefalīnus). Tāpēc slimnieks ir pilnīgi atkarīgs no narkotikas devas, citādi viņam ātri rodas raksturīgie abstinences simptomi: trauksme, nemiers, skumjas, stipra vēlēšanās lietot narkotikas. Sākas iesnas, acu asarošana, stipras galvassāpes, sāp vēders, ir caureja, vemšana, sāpes muskuļos un krustos, drebuļi, šķavas, klepus utt. Slimnieka mokas ir tik lielas, ka viņš ir gatavs uz visu, lai tikai izvairītos no lēkmes.

Heroīnu ošņā, smēķē, injicē vēnā un muskulī, turklāt heroīna pārņemtajam cilvēkam tas jādara vairākas reizes dienā. Vēnā injicētais heroīns ļoti ātri nokļūst asinīs un pēc tam galvas smadzenēs. Jau pēc 1-3 minūtēm slimnieks sāk just tipiskos īslaicīgos efektus: vilni (rush), siltumu un atslābināšanos, eiforiju.

Tīrs heroīns ir balts pulveris ar rūgtenu piegaršu, uzlabotais heroīns mēdz būt gan balts, gan brūns dažādo piedevu un piemaisījumu dēļ. Tādā pulverī var būt ne tikai nekaitīgie kartupeļu milti vai cukurs, bet arī stipras iedarbības vielas – morfīns, kodeīns u.c., kuru pārdozēšanas dēļ cilvēks var nomirt.

No heroīna atkarīgo cilvēku viegli atpazīt pēc ārējām pazīmēm: viņam ir stipri sašaurinātas acu zīlītes, nav reakcijas uz spilgtu gaismu, ir bremzētas kustības, trūkst koordinācijas un reakcijas uz apkārt notiekošo („atslēgšanās” no apkārtējās pasaules), ir stiepta valoda, runāšana „ne par to tēmu”, straujas garastāvokļa maiņas, pēkšņa miegainība, nomākta> elpošana, viņam ir pazemināta sāpju sajūta (var apdedzināties un to nepamanīt), āda ir silta, bāla un sausa (droša pazīme, ka lietots tieši opiāts).

No heroīna atkarīgajiem visu laiku gribas ko saldu, cits ēdiens var izsaukt sliktu dūšu un vemšanu. Slimnieku „nodod” arī sakasīta āda, jo tā viņam visu laiku niez, īpaši seja un ķermeņa augšdaļa, ka arī ādas bālums un sarkanās lūpas. Ar laiku tiek izjaukts miega un nomoda stāvokļa ritms, zūd redzes asums, līdz ar straujo imunitātes pasliktināšanos nevar izvairīties no veselības somatiskajiem traucējumiem. Tā kā heroīns – tāpat kā visi opiāti – negatīvi ietekmē kalcija apmaiņu organismā, no tā cieš kaulaudi – zobi, locītavas. Lielo asinsvadu tromboze, iekaisums un tam sekojošā sirds vārstuļu, aknu, plaušu, galvas smadzeņu sabrukšana, impotence un neauglība, spontānie aborti, sarežģījumi ar strutaino infekciju gan pašas narkotikas, gan adatu un šļirču nesterilitātes dēļ, HIV infekcija, sifiliss, B un C hepatīts - tādas ir heroīna atkarības traģiskās sekas. Pēc heroīna lietošanas uzsākšanas narkomāns vidēji nodzīvo 7-10 gadus.

Ja cilvēka kabatās un istabā ir folija gabaliņi vai injekciju šļirces, tā ir droša pazīme, ka viņš lieto heroīnu.

Kokaīns, slengā koks, koka, sniegs, rafināde, svilpiens – ir narkotiskas iedarbības psihotropais stimulējošais preparāts, alkaloīds, ko iegūst no Erythroxylon coca krūma lapām. Tiek izgatavots kokaīna pastas vai kokaīna sāls veidā. Pēc izskata tas ir balts pulveris, un parasti tiek ieelpots no gludas virsmas (stikls, spogulis) caur salmiņu vai caurulīti. Tā kā kokaīna sāls viegli šķīst ūdenī, to dažkārt lieto orāli vai injicē vēnā (šis paņēmiens bieži izraisa pārdozēšanu).

Neatkarīgi no lietošanas veida preparāta psihomotorā iedarbība parādās uzreiz. Tiklīdz pulveris saskaras ar deguna gļotādu, sākas tā saucamais „kaifs”. Tas ir eiforijas, absolūtas jautrības un pārākuma stāvoklis, fizisko un garīgo spēku apogeja. Cilvēks ir uzbudināts, taču ļoti sakoncentrējies, smadzenes darbojas ātri un precīzi, milzīgs enerģijas pieplūdums krasi paaugstina darba spējas un izraisa bezmiegu.

Kokaīna lietošanas fiziskās pazīmes: paplašinātas acu zīlītes, paātrināta sirdsdarbība, saspringti muskuļi, saspiesti žokļi.

Stimulējošais efekts nav ilgs, tikai 10-40 minūtes, pēc tā sākas depresija, trauksme, panika. Pirmais abstinences sindroms var būt salīdzinoši viegls, līdzīgs nelielām paģirām. Šajā faktā slēpjas kokaīna bīstamība: nesajutis „bumeranga efektu”, cilvēks vēlas atkārtot eiforijas stāvokli un bez bailēm uzņem kārtējo devu – un tas kļūst par pieraduma procesa sākumu. Pamazām abstinences sindroms padziļinās, depresijai pievienojas agresivitāte, paranoīdais aizdomīgums, murgaini traucējumi un halucinācijas. Halucinācijas pavada tipiskās taktilās sajūtas: slimajam liekas, ka pa ķermeni rāpo tārpi un kukaiņi, ka tie lien zem ādas. Viņš mēģina tos no turienes „izņemt”, kasot ādu un atstājot tajā kasīšanas pēdas un dziļus skrāpējumus.

Kokaīna ilgstoša lietošana izraisa smagas un neatgriezeniskas sekas: smagus asinsrites sistēmas, sirds un smadzeņu asinsvadu bojājumus, aknu, nieru un plaušu sairšanu, deguna asiņošanu un asins atkrēpošanu; kurlumu; gļotādas iekaisumu, ožas un garšas zudumu. Taču kokaīna atkarības visbīstamākās sekas ir personības sabrukums – kokaīna psihoze, kura izpaužas kā bezmiegs, depresija un dzīves motivācijas trūkums, paranoja, vajāšanas mānija, redzes, dzirdes un taustes halucinācijas.

Kreks – kokaīna „īstais brālis” – ir ne tikai tā vislētākā, bet arī visiedarbīgākā un riskantākā forma. Nosaukums „kreks” radies no raksturīgās skaņas: kad šo vielu smēķē, tās kristāli kūst un dzirdami sprakšķi. Smēķējot viela tiek uzsūkta ar visu plaušu alveolu virsmu, tāpēc psihiskā un fiziskā atkarība no kreka smēķēšanas iestājas pat ātrāk nekā no kokaīna intravenozajām injekcijām. Vēl bīstamāks ir spīdbols (kreka un heroīna maisījums, „šūpoles”), jo tajā šķērsiedarbojas sedatīvās un stimulējošās vielas. Tāds savienojums attiecīgi izsauc arī šķērsatkarību ar ļoti smagu abstinences sindromu. Spīdbola lietotājiem ir ļoti augsts narkotiku pārdozēšanas un sirdslēkmes risks.

Amfetamīns (metamfetamīns, efedrons, pervitīns, prelidēns, fenmetrazīns metilfenidāns, deksamfetamīns, fenmetrazīns) ir tuvs psihostimulatoram kokaīnam. No kokaīna to atšķir mazāka eiforijas pakāpe un stiprāka stimulējoša iedarbība. Amfetamīns ir sintezēts ķīmiskais savienojums, kurš stimulē CNS tāpat kā hormoni noradrenalīns un adrenalīns. Taču, nokļuvis organismā, amfetamīns nevis izstrādā enerģiju, kā to dara ēdiens, bet gan otrādi – aktivizē to enerģiju, kura jau ir cilvēka organismā. Tas strauji nomāc apetīti, sašaurina asinsvadus un paaugstina asinsspiedienu.

Amfetamīna preparāti izsauc garīgo pacēlumu, možu, pacilātu garastāvokli, noņem nogurumu, rada mundruma, ātruma, skaidrības, pārliecinātības par savām spējām un spēkiem sajūtu. Šāds stimulējošais efekts ir padarījis amfetamīnu par vienu no vispopulārākajām narkotikām. Riska grupā ir nokļuvušas sievietes, kuras vēlas novājēt; studenti, kuri netiek galā ar mācību slodzi; autovadītāji tālbraucēji un citi tādu profesiju pārstāvji, kuriem darba pienākumu veikšanā nākas cīnīties ar nogurumu un miegainību. Tā kā preparāts stimulē potenci, noņem iekšējo spriedzi un kompleksus, to bieži izmanto seksuālās atbrīvošanās, kvalitatīva seksa veicināšanai.

Pareizi izmantoti - terapijas devā – amfetamīna grupas preparāti ir zāles. Tos izraksta narkolepsijas (paaugstinātas miegainības), depresīvo traucējumu, smadzeņu iekaisuma seku utt. ārstēšanai. Taču lielas amfetamīna devas izraisa psihisko un fizisko atkarību. Sākumā tā izpaužas kā nogurums, nespēks, ātra sakaitināmība, un cilvēkam šāds stāvoklis atkal „jādzēš” ar kārtējo devu. Atkarība no amfetamīna attīstās ātri, pēc divām nedēļām „kaifs” vairs nerodas, ir nepieciešamas lielākas devas, pēc tam arī biežāka lietošana. Veidojas narkotikām raksturīgā divu fāžu iedarbība. Kad pacēlums beidzas (parasti pēkšņi, pēc 6-8 stundām), to nomaina eiforija. Cilvēks ir uzbudināts un hiperaktīvs, saērcināts, reizēm pat agresīvs, pārlieku runīgs, visu laiku atrodas kustībā, ir pašpārliecināts un stipri pārvērtē savas iespējas. Eiforiju pavada drebuļi, svīšana, paaugstināta ķermeņa temperatūra un asinsspiediens, aritmija, reizēm asas sāpes sirdī, vēdera sāpes, slikta dūša un vemšana, redzot ēdienu.

Narkotiku lieto perorāli, intravenozi un ieelpojot. Straujas lietošanas pārtraukšanas rezultātā rodas abstinences sindroms. Tā pazīmes ir vispārējs vājums, nogurums, bezmiegs naktīs un miegainība dienā, zems asinsspiediens, depresija, pašaustīšanas idejas, pašnāvības mēģinājumi. Reizēm sastopami pretēji stāvokļi: viegla uzbudināmība, histērija, agresija, saniknošanās. Amfetamīna „lomkas” ilgst ap 2-3 nedēļām.

Ilgstošas amfetamīna atkarības sekas ir nepārejošs bezmiegs, anoreksija kā apetītes zuduma rezultāts, hipertonija, akūta psihoze (atgādina šizofrēniju, to pavada murgi un halucinācijas). Pastāvīgi palielinot devu vai pārdozējot, jebkurā brīdī var rasties krampji, iestāties koma, elpošanas un sirds ritma traucējumi, asinsizplūdums smadzenēs. Tas var beigties ar atkarīgā cilvēka nāvi.

LSD - no vācu Lysersaure Diethylamid (lizergīnskābes dietilmīds) ir pussintētiskais psihoaktīvais preparāts, kas izsauc apziņas stāvokļa izmaiņas un izkropļotu pasaules uztveri.Tā ir viena no visspēcīgākās iedarbības narkotiskajām vielām, kas nāk no psihotropās subkultūras. Tās vēl sauc arī par rekreatīvajām, proti, tie ir preparāti, kurus lieto neregulāri un kuri ir populāri noteiktu sociālo grupu transcendentālo prakšu (piemēram, meditācijas vai psihonautikas) kontekstā.

20. gadsimta vidū interese par šo preparātu (uz to lika lielas cerības psihisko slimību ārstēšanā) bija tik liela, ka nebija iespējams to izkontrolēt, un LSD kļuva par kulta narkotiku leģendu un Rietumvalstu nacionālo problēmu. Beigu beigās tika pilnīgi aizliegta tā lietošana gan medicīniskiem, gan garīgiem, gan jebkādiem citiem mērķiem.

LSD, slengā „skābe”, ir pulveris bez krāsas un smaržas ar nedaudz rūgtu garšu. Preparātam raksturīga ļoti liela aktivitāte: viens tā grams satur apmēram 5000 devu. LSD ātri uzsūcas caur kuņģa un gremošanas trakta sieniņām un mutes gļotādu, tāpēc „apziņas paplašināšanas” adepti to lieto tablešu vai tā saucamo marku veidā. Marka ir ar šķīdumu piesūcināts speciāla papīra gabaliņš, ko liek zem mēles. Iedarbība sākas pēc 10 minūtēm un var ilgt līdz 12 stundām. LSD izraisītos psihiskos efektus („ceļojumus”) ir grūti prognozēt, jo tie atkarīgi cilvēka psihes stāvokļa, noskaņojuma, konkrētās situācijas un, protams, devas lieluma. Ja ir bijušas šausminošas halucinācijas, cilvēkam negribēsies neko tādu atkal pieredzēt, un tas glābs viņa psihi, taču, ja ir bijis „kaifs” ar spilgtām vīzijām, praktiski vienmēr seko atkārtojums.

LSD neizsauc fizisku atkarību un abstinences sindromu un tādēļ netiek uzskatīts par halucinogēno narkotiku. Turklāt tas tiek ļoti ātri izvadīts no organisma (vielu grūti atklāt pat diagnostikā laboratorijas apstākļos). Taču arī bez „lomkām” šī narkotika, tāpat kā jebkura cita psihoaktīvā viela, var sev cieši piesaistīt lietotāju. Cilvēks sāk aizvien dziļāk slīgt ilūziju pasaulē un vairs neatrod izeju no tās. Tā kā šis psihodēliķis ir zemapziņas procesu katalizators, tas var izprovocēt latentas (slēptas) psihiskas problēmas: šizofrēniju, epilepsiju. Hroniska un pārlieka LSD lietošana izraisa arī smagus psihes traucējumus. Piemēram, ir zināms „drop-out” sindroms – ilgstoša apātija, dziļa depresija, vienaldzība pret sevi un apkārtējo pasauli. Psihozes un panikas lēkmes bieži pavada dusmu un agresijas lēkmes, slepkavības un pašnāvības mēģinājumi. Pat nedēļas un mēnešus pēc atteikšanās no LSD var spontāni rasties narkotiska stāvokļa atkārtojumi („flashback”), kura laikā slimniekam rādās halucinācijas, ir paranoīdā vajāšanas mānija. Tiek uzskatīts, ka tas norāda uz smadzeņu audu bojājumiem.

LSD lietošanas fizioloģiskie simptomi ir palielinātas acu zīlītes, roku un muskuļu trīcēšana, ķermeņa apmatojuma pacelšanās, siekalu sabiezējums, svīšana, sirdsklauves, augsts asinsspiediens un temperatūra. Psihiskie traucējumi ir stiprs uzbudinājums, panika, neskaidra runa, paškontroles, laika, virziena un attāluma izjūtas zudums. Tādā stāvoklī cilvēks nespēj adekvāti domāt un novērtēt briesmas. Atrazdamies LSD iedarbībā, viņš var apsēsties pie stūres, uzkāpt uz jumta, „iziet” pa logu, stāvēt uz brauktuves… LSD atkarīgajiem visu laiku pastāv nelaimes gadījuma risks.

Statistikas dati liecina, ka ekstazīns ir vispopulārākā narkotika jauniešu vidū un ietilpst visbīstamāko psihoaktīvo vielu sarakstā, jo pat vienreizēja vai epizodiska tās lietošana bieži beigusies letāli.

Ekstazīns ir daudzkrāsainas tabletes vai kapsulas ar logotipiem, kuras satur apmēram 150 mg (30-60%) sintētiskā preparāta stimulatora metilēndioksimetilamfetamīna (MDMA). Šai vielai ir psihostimulējoša un psihodēliska iedarbība, kas izraisa atkarību. Pārējās ekstazīna sastāvdaļas ir amfetamīna grupas vielas, LSD vai heroīns, kofeīns, psihoaktīvā vai neitrālā „ķīmija”. Faktiski tabletes sastāvā var būt viss kas: amonjaks, hinīns, paracetamols, aspirīns utt., pat indīgas vielas. Tieši šī „visa kā” dēļ ekstazīns ir neprognozējami bīstama narkotika.

Preparāta darbības pamata mehānisms ir saistīts ar stipru serotonīna izmešanu smadzenēs. Serotonīns ir hormons, kas iespaido vairumu emociju – tas tad arī izsauc spilgtus psihiskos efektus. Rodas emocionālās un fiziskās enerģijas pieplūdums, uzlabojas garastāvoklis, cilvēks izjūt eiforiju, viņu pārpilda prieks, laime un mīlestība. Narkotiku iedarbībā viņš nenogurstot spēj izturēt ekstremālas slodzes, ilgi negulēt. Ekstazīns veicina aktīvu oksitocīna izdalīšanos, un šī hormona koncentrācija strauji palielinās seksa laikā (ne velti ekstazīnu dēvē par „mīlas tableti”). Pēc 5-6 stundām narkotikas iedarbība pakāpeniski beidzas un iestājas fiziska un emocionāla iztukšotība: apātija, nomāktība, stiprs nogurums, miegainība. Tādā stāvoklī cilvēks var atrasties veselām dienām, tāpēc ka pēc mākslīga „ieskrējiena” organisms pūlas atjaunot spēkus. Diemžēl cilvēks bieži izvēlas nevis gaidīt, bet atkal ieņemt kārtējo tabletīti (atkarības sākums).

Zinātnieki ir izpētījuši, ka MDMA iedarbībā tiek sagrauta smadzeņu serotonīnā sistēma. Serotonīna hroniska deficīta rezultātā attīstās postnarkotiskā depresija, kas spēj „pagrūst” cilvēku uz pašnāvību. MDMA postoši iedarbojas uz atmiņu, domāšanu, tāpēc zūd spēja mācīties, atcerēties informāciju. Narkotika var negatīvi ietekmēt ģenētisko kodu. Seko arī fiziskā novājēšana, dzīvībai svarīgu orgānu distrofija. Letālu iznākumu visbiežāk izraisa akūta sirds vai nieru nepietiekamība, muskuļu plīsums, organisma nespēja reaģēt uz pārkaršanu un atūdeņošanos.

Abstinences sindroma simptomi: paaugstināts asinsspiediens, tahikardija un aritmija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, paplašinātas acu zīlītes, sasprindzināti muskuļi, zobu griešana, apgrūtināta elpošana, uzbudinājums, nemierīgums, svīšana, slikta dūša, sausums mutē, reiboņi, bezmiegs, halucinācijas.

Butirāts, buksiks, oksiks, ksjuša – tādi ir slenga apzīmējumi šai klubu narkotikai, kas ir modē diskotēkās un naktsklubos. Oksibutirāts tiek uzskatīts par labāko alkohola aizstājēju un tiek izmantots kā efektīvs enerģētiķis, kurš uzlabo garastāvokli, taču neizsauc paģiras. Turklāt erotomāni to uzskata par iedarbīgu afrodiziaku, bet kultūristi un sportisti – ideālo anaboliķi.

Tieši šī preparāta anaboliskās īpašības (tas stimulē augšanas hormona veidošanos un līdz ar to palīdz audzēt muskuļu masu) ir veicinājušas tā plašu izplatību par bioloģiski aktīvajām piedevām kultūristiem. Savulaik oksibutirātu pārdeva bez receptes un lietoja nekontrolēti. Jau tad, pirms 25 gadiem, šo piedevu sportisti sāka izmantot tieši kā narkotisko eiforiju izraisošu preparātu. Mediķu laika gaitā izkrātie dati par saindēšanos un sarežģījumiem noveda pie oksibutirāta bezrecepšu pārdošanas aizlieguma un stingriem apgrozījuma ierobežojumiem.

Pēc izskata šī viela ir balts vai iedzeltens pulveris, kas labi šķīst spirtā un ūdenī. Ārstniecībā oksibutirātu izmanto kā depresantu ar relaksējošu, sedatīvu, pretšoka un neotropo iedarbību, kā miegazāles. To izmanto narkozei ķirurģijā, lieto psihiatrijā, neiroloģijā, oftalmoloģijā. Nātrija oksibutirāta lietošana medicīnā tiek uzskatīta par perspektīvu. Šis farmokoloģiskais preparāts tiek ražots pulvera vai ampulu veidā. Taču oksibutirātu sintezē arī nelegāli, turklāt bieži ar ļoti toksiskām vielām, lai gan narkodīleri to reklamē kā „attīrītu” un „drošu” preparātu.

Neliela narkotikas deva (parasti to ielej plastikāta korķī un pievieno alkoholam) atslābina, uzlabo garastāvokli, rodas eiforija, drošības sajūta, vēlme komunicēt. Vielas iedarbība sākas pēc 15-20 minūtēm un vidēji ilgst 1-2 stundas. Tā kā pēc tam nav paģiru efekta, daudzi cilvēki pēc izmēģinājuma devas turpina eksperimentēt ar butirātu. Rezultātā pret šo vielu veidojas tolerance.

Vidējā deva (2 ml) izraisa visa ķermeņa relaksāciju, juceklīgu runu, vēlmi kustēties, dejot. Pēc lielākām devām narkomāns uz vairākām stundām ieslīgst dziļā miegā. Kad butirāta koncentrācija aknās sasniedz kritisko robežu, organisms vairs netiek galā ar tādu daudzumu toksīnu un ieslēdz „bremzēšanas” reakciju: rodas vājums, apātija, vienaldzība pret visu apkārt notiekošo. Pietiek ar 5 ml vielas, lai cilvēks aizmirstos dziļā narkotiskā miegā. Tā kā organisms cenšas izvadīt toksīnus, šādā stāvoklī var sākties vemšana un gulošais var nomirt asfiksijas dēļ. Vairākas narkotikas devas izsauc komu, un 13-15 gadus veciem pusaudžiem var apstāties sirds un elpošana. Taču pat viena nepareizi aprēķināta deva nepieredzējušam butirāta lietotājam (kurš bieži vien ir pusaudzis) var kļūt par pēdējo.

Narkodīleri cenšas uztiept jauniešiem stereotipu, ka butirāts atbrīvo, noņem komunikācijas kompleksus un barjeras. Patiesībā cilvēks zaudē paškontroli, uzvedas dumji un nedomājot, ļaujoties tikai instinktiem. Gadās, ka pusaudži speciāli, joka pēc, pievieno butirātu drauga vai meitenes alkoholam, lai pasmietos par apdullušo vienaudzi. Viņi neaizdomājas par to, ka, viņuprāt, „nevainīgais” joks var izvērsties par traģēdiju. Deviņos no desmit gadījumiem butirāta lietošana kopā ar alkoholu gaidītā „kaifa” vietā izsauc neprognozējamu rezultātu. Cilvēks var kļūt agresīvs un tādā stāvoklī nodarīt sev un citiem ļaunumu – līdz pat nelaimes gadījumiem un nāvei. (Internetā policija ir ievietojusi videosižetus par šo tēmu.)

Taču iedarbības neprognozējamība nav vienīgais risks saistībā ar butirāta lietošanu, Dziļa narkotiskā miega stāvoklis izraisa neatgriezeniskas izmaiņas psihē. Rodas „bedres” atmiņā, neizskaidrojamas bailes, trauksmainība, attīstās paranoja. Ļoti ātri notiek personības degradācija. Butirāts graujoši iedarbojas uz visiem orgāniem: cieš aknas, sirds, plaušas, reproduktīvie orgāni, un cilvēks praktiski kļūst par invalīdu.

Abstinences sindroma pazīmes: stipri galvas reiboņi, izteikta trauksmes sajūta, bezmiegs, sāpes krūtīs.

Augu maisījumi jeb „spaisi” ir kaltētas zāles un lapu smēķējamais maisījums, kas apstrādāts ar aizliegto reaģentu JWH-018 un nenarkotiskajām vielām, lai nomaskētu narkotiku klātbūtni maisījumā.

Pavisam nesen augu maisījumu pārdošanas vietas varēja bez pūlēm atrast. Tajās pārdeva augu izcelsmes pīpējamos maisījumus, uz kuru paciņām varēja lasīt eksotisku augu nosaukumus: zilais lotoss, lauvas aste, Havajas roze utt. Sajaukti noteiktās attiecībās, šie augi var izsaukt vieglu stimulējošu vai halucinogēno efektu.

Pašlaik dabīgos maisījumus vairs neatrast. Nav arī to pārdošanas kiosku, jo „spaisi” ir izņemti no legālo produktu uzskaitījuma. Izrādījās, ka bez „nevainīgajām” augu izcelsmes izejvielām tie satur arī sintezētu kanabisa analogu JWH-018, kas ir daudzreiz bīstamāks par psihoaktīvajām vielām, ko iegūst no kaņepēm. JWH-018 tikai nosacīti pieskaitāms kanabinoīdiem, bet patiesībā tam ir pilnīgi cita struktūra un tas arī darbojas citādi, pilnībā bloķējot un sagraujot CNS receptorus – bojā galvas smadzenes un ved uz vājprātu. Tā kā „spaisus” gatavo mājamatniecības apstākļos, izgatavotāji narkotikas iedarbības pastiprināšanai pēc saviem ieskatiem maina kanabinoīda formulu un piesūcināšanai izmanto visdažādākos preparātus. To iedarbība nav prognozējama. Pat ja zinām, ka Silver ir vājie un vismazāk bīstamie „spaisi”, Gold – vidējie, bet Diamond ir divreiz stiprāki par „zelta”, tas nebūt negarantē drošu informāciju par „draņkiem”, ko nopērkam nelegālā „točkā”. Nevar zināt, kā var beigties kārtēja „pīppauze” – tā ir kā krievu ruletes spēle.

2014. gada vasarā, kad pīpējamo maisījumu pārdošana Latvijā jau bija aizliegta ar likumu, Rīgai burtiski pārvēlās pāri saindēšanās gadījumu “vilnis”: Slimnīcās katru dienu nonāca pa 6 cilvēkiem 17-23 gadu vecumā pēc „spaisu” lietošanas. Viņiem bija ļoti smagi simptomi: halucinācijas, personības dalīšanās, „robi” atmiņā, epilepsijas lēkmes. Dažus jauniešus mediķi glāba ātrās palīdzības mašīnā pēc klīniskās nāves noteikšanas. Izrādījās, ka „spaisu” maisījumiem ir piejauktas vielas, kuras nebija iespējams identificēt, jo nebija attiecīgo reaģentu. Šī pieredze lieku reizi apliecina, cik bīstami ir pirkt nelegālās „indes” un cik grūti tādos gadījumos ir sniegt medicīnisko palīdzību un glābt dzīvību.

Narkotiskā atkarība no „spaisiem” sākumā rodas psihiskā līmenī. Turklāt pusaudžiem tā veidojas ātrāk nekā pieaugušajiem pīpmaņiem. Pirmie trauksmes signāli ir paaugstināta nervozitāte un ērcīgums, biežs depresijas stāvoklis un sarkanas – kā pēc negulētas nakts - acis. Tā kā “spaisu” sastāvā ir sintētiskie kanabinoīdi JWH-018, rodas arī fiziskā atkarība. Šajā stadijā jau notiek neatgriezeniski psihes bojājumi: biežākas kļūst halucinācijas, trauksmes un panisku baiļu lēkmes. Atkarīgie ļoti bieži nonāk psihiatriskajā slimnīcā.

Narkotikas radītā eiforija ātri pāriet hronisku “lomku” stāvoklī, narkotiku bojātais organisms prasa 8-10 devas diennaktī, jo abstinences laikā sākas ļoti stipras galvassāpes, kaulu un muskuļu diskomforts. Šādos gadījumos neizbēgama ir pārdozēšana, kas savukārt izsauc akūtu sirds un elpošanas nepietiekamību. Diemžēl ārstiem izglābt cilvēku pēc ilgstošas intoksikācijas ir maz izredžu. Stāvokļi, kas noved pie letāla iznākuma, parasti notiek jau pirmajā gadā kopš atkarības no “spaisiem” iestāšanās.

Narkotika bojā ne tikai atsevišķus orgānus un sistēmas, bet visu organismu. Tā sagrauj sirdi un asinsvadus, aknas, nieres, liesu, plaušas, nervu sistēmu, galvas smadzenes. Tāpēc ar atkarības sekām cilvēkam jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. Nav iespējams atjaunot narkotikas iznīcinātās smadzeņu šūnas un “apēstos” asinsvadus, cilvēks uz visiem laikiem kļūst par invalīdu.

“Spaisu” un kanabisa zināmas līdzības dēļ daļēji līdzīgas ir arī to lietošanas pazīmes, taču “spaisu” efekts ir izteikts daudz spēcīgāk. Raksturīgākās pazīmes ir: redzes un dzirdes halucinācijas;kontroles zudums (bezmērķīgas darbības, pārvietošanās); apziņas un domāšanas izmaiņas (cilvēks nejūt savu ķermeni un zaudē saikni ar realitāti, iespējams samaņas zudums); amnēzija (“robi” atmiņā, nespēja atcerēties, kas notika iepriekš); sarkanas acis – viena no vistipiskākajām pazīmēm.