Ko darīt, ja cilvēks dzer un negrib ārstēties?

Diemžēl bez pacienta piekrišanas alkoholismu ārstēt nav iespējams. Tuviniekiem un draugiem jāpārliecina cilvēks aiziet pie ārsta – narkologa psihiatra - kaut vai tikai uz konsultāciju. Pārliecināšana jāveic prasmīgi. Piemēram, nav nozīmes censties iestāstīt cilvēkam, ka viņš ir atkarīgais, vai izmantot tās pašas iedarbošanās metodes, kuras jau agrāk nav devušas pozitīvu rezultātu. Nevajag ticēt atkarīgā solījumiem un zvērestiem, ka “šī bija pēdējā reize” un viņš atmetīs dzeršanu paša spēkiem. Nav jēgas pierunāt, lūgties, pārmest, iebiedēt, šausmināt. Reizēm piederīgie lūdz ārstam: “Jūs, dakter, sabiedējiet viņu, kā nākas! Sakiet, ka aknas sabruks, kājas neklausīs…” Taču alkoholiķa psihe ir tāda, ka viņš nav spējīgs apzināties savu slimību (medicīnā to sauc par anosognosia), un tāpēc neuztver šāda veida argumentus un, gluži pretēji, ieņem klusējošas aizsardzības pozīcijas. Ja tuvinieki tiešām grib palīdzēt, viņiem pret atkarīgo ir jāizstrādā precīza, pārbaudīta un kompetenta taktika un jābūt konsekventiem. Par pārliecināšanas un iedarbības metodēm tuvinieki var konsultēties mūsu centrā. Protams, var atnākt arī uz ģimenes konsultāciju kopā ar slimnieku.

Vai ir iespējams alkoholismu ārstēt patstāvīgi, nopērkot aptiekā zāles vai izmantojot tautas medicīnas līdzekļus?

Uz savu roku, bez ārsta konsultācijas, vispār nekādus preparātus nedrīkst lietot, jo pastāv liels organisma neparedzētas reakcijas un smagu sarežģījumu risks. Nav droši lietot arī dažādas “ārstnieciskās” tinktūras un uzlējumus, ārstniecības augu maisījumus, kurus tuvinieki cenšas iemaisīt ēdienā vai dzērienā: tas var nodarīt ļaunumu cilvēka veselībai, ja dzērājam, piemēram, ir nosliece uz diabētu, hipertoniju, hepatītu, kuņģa čūlu utt. Pilnībā paļauties tikai uz tautas līdzekļiem nozīmē veltīgi zaudēt laiku, labāk ir līdztekus vērsties arī pēc profesionālas medicīniskās palīdzības.

Vai paša spēkiem var pārtraukt “plostu”, izmantojot trankvilizatorus, miega zāles?

Noteikti nē. Šādi preparāti var izsaukt elpošanas apstāšanos, un alkohola lietotājs var nomirt miegā. Šāda paņēmiena izmantošanai nav jēgas, jo visas miega zāles tikai pastiprina tieksmi pēc alkohola. Kā zināms, psihotropie līdzekļi paši izraisa pieradumu un atkarību, tāpēc narkoloģijas centrā alkohola sindroma noņemšanai slimniekam nāksies dot vēl lielākas šīs grupas preparātu devas – un tas ir nevajadzīgs risks. Rezultātā šādi pacienti “atiešanu” pārcieš daudz smagāk.

Cik dienas pirms kodēšanās pret alkoholu nedrīkst to lietot?

Pirms kodēšanās pret alkoholu nepieciešamas 5-7 pilnīgas atturības dienas. Tas nozīmē ne tikai atturēšanos no alkohola, bet arī psihisko atturību, proti, cilvēks nedrīkst lietot nekādus psihoaktīvos preparātus. Pie mēreni izteikta abstinences sindroma 5-7 dienas bez glāzītes var izturēt jebkurš atkarīgais. Ja abstinences sindroms norit smagi, tad pirms kodēšanās labāk ir 5 dienas pavadīt stacionārā, ārstu uzraudzībā izejot detoksikācijas un speciālās uzturošās terapijas (medikamentu un psiholoģisko) kursu.

Vai cilvēks, kurš ir kodējies pret alkoholu, drīkst dzert bezalkoholisko alu?

Nē, nedrīkst, tāpēc ka bezalkoholiskais alus tomēr satur nelielu etanola daudzumu. Reizēm tas var būt pietiekami, lai attīstītos disulfirāma alkohola reakcija ar ļoti smagiem saindēšanās simptomiem, var iestāties pat koma. Nevajag sevi “lutināt” ar tādām lietām kā bezalkoholiskais alus, jo tas var izprovocēt pakāpenisku atgriešanos pie alkohola lietošanas. Labāk pilnīgi atteikties no jebkāda alus, nevis riskēt.

Vai ir iespējama narkotiku lietošanas un alkoholisma piespiedu ārstēšana?

Nē, pilngadīgu personu piespiedu ārstēšanu aizliedz likumdošana. Turklāt, no medicīnas viedokļa raugoties, atkarības piespiedu ārstēšana nav efektīva.

Kura alkoholisma ārstēšanas metode ir visefektīvākā?

Nav vislabākās alkoholisma ārstēšanas metodes, viss ir atkarīgs no paša pacienta vēlēšanās, viņa gatavības uzsākt ārstēšanos un sadarboties ar ārstu. Prakse rāda, ka visas šobrīd izmantojamās alkoholisma ārstēšanas metodes vidēji nodrošina remisiju 70% gadījumu.

Marihuāna vairākās valstīs ir legalizēta un pat tiek izmantota medicīniskiem mērķiem. Marihuānas smēķēšana neizsauc atkarību (atšķirībā no alkohola un tabakas). Kāpēc šī vieglā narkotika pie mums ir aizliegto vielu sarakstā, kāpēc tā ir bīstama?

Lai gan, nesaņemdams kārtējo devu, marihuānas lietotājs neizjūt „lomkas” vai kādu citu fizisku diskomfortu, nedrīkst domāt, ka marihuāna ir nekaitīga. „Zālītes” smēķēšana izraisa noturīgu psihisko atkarību. Jau pēc pirmās lietošanas reizes tās lietošana parasti kļūst regulāra, tomēr „zālīte” ir bīstama tāpēc , ka tā parasti ir iesākums ceļā uz „smagajām” narkotikām. Visi narkomāni ar „stāžu” savulaik ir sākuši ar „nekaitīgo” marihuānu. Taču tās smēķēšanai ir arī konkrēta postoša iedarbība: pasliktinās domāšana, atmiņa, uzmanība, reproduktīvā funkcija, sirds un asinsvadu un elpošanas sistēma (marihuānā ir daudz vairāk kancerogēno vielu nekā tabakā), daudzkārt palielinās psihožu un depresiju iespējas. Tas, ka alkohols un nikotīns daudzu globālo iemeslu dēļ ar likumu nav noteikti par narkotikām, nav iemesls vēl vienas „indes” legalizācijai. Turklāt pastāv maza varbūtība, ka šāds solis spētu novērst nelegālā „zālītes” tirgus izzušanu. Vēl gribas atgādināt, ka marihuānu urīnā var noteikt 40 dienas pēc lietošanas, tāpēc autovadītājam pēc pozitīva testa uz kanabiolu soda naudas apmērs ir tikpat liels kā pēc alkohola konstatēšanas asinīs.

Pēc kādām pazīmēm vecāki var noteikt, ka viņu bērns ir lietojis narkotikas?

Pirmā: jūsu bērns atrodas reibuma stāvoklī, bet Jūs nejūtat alkohola smaku. Otrā: bērns guļ tik cieši, ka viņu nevar pamodināt. Trešā: viņam ir paplašinātas vai sašaurinātas acu zīlītes, apsarkušas vai stiklainas acis. Citas ārējās pazīmes ir kustību koordinācijas traucējumi (grīļošanās, klupšana); nesaistīta, palēnināta vai paātrināta valoda; vājums bez iemesla; apātija vai uzbudinājums; klepus; kuņģa darbības traucējumi. Protams, neviens pusaudzis, pārnācis mājās, priecīgi un lepni nepaziņo, ka ir pamēģinājis narkotikas, vecākiem pie secinājuma jānonāk pašiem. Tāpēc vispareizāk ir kopā ar bērnu atbraukt uz centru un veikt ekspresdiagnostiku, kuras laikā tiek noteikta narkotisko un ārstniecisko vielu klātesamība organismā.