Pamazām „mērenā” iedzeršana pāriet sistemātiskajā. Iedzeršanas notiek aizvien biežāk un dažādu – svarīgu un izdomātu – iemeslu dēļ. Cilvēkam jau ir grūti savaldīt sevi, viņš pats sāk meklēt iemeslu iedzert. Piespiedu atturības laikā (ģimenes apstākļi, naudas trūkums, virsstundu darbs) tādam ieraduma dzērājam bojājas garastāvoklis, rodas sajūta, ka kaut kā trūkst, nekas nav tā, kā vajadzētu… Un viņš jau zina, kā šādu diskomforta stāvokli novērst: glāzīte alkohola uzreiz paceļ tonusu. Par sistemātisku dzeršanu saucam spirtoto dzērienu lietošanu ne retāk kā divas reizes nedēļā, bet pēc tam – katru dienu. Lai gan šajā posmā cilvēks vēl spēj kontrolēt izdzertā alkohola daudzumu, tolerances palielināšanās (aizvien lielāku alkohola devu panesamība) jau ir skaidri izteikta. Turklāt pazūd tipiskais aizsargreflekss: pat ļoti liela alkohola deva vairs neizsauc vemšanu. Tas nozīmē, ka organisms ir pārstājis cīnīties un slimība ir uzvarējusi.