Heroīns ir pieskaitāms visplašāk izplatīto un vissmagāko narkotisko preparātu saimei. Tāpat kā citi opiāti, tas ātri (pēc divām trim lietošanas reizēm) izraisa stipru psihisko un fizisko atkarību, kuru ļoti grūti ārstēt. Tikai dažas bez heroīna aizvadītas dienas izsauc spēcīgu abstinences sindromu („lomkas”). Bioķīmiski abstinences sindromu nosaka fakts, ka heroīna pastāvīgas lietošanas rezultātā smadzenes vairs neizstrādā „savus” nervu sistēmai vajadzīgos opiātus (endorfīnus, enkefalīnus). Tāpēc slimnieks ir pilnīgi atkarīgs no narkotikas devas, citādi viņam ātri rodas raksturīgie abstinences simptomi: trauksme, nemiers, skumjas, stipra vēlēšanās lietot narkotikas. Sākas iesnas, acu asarošana, stipras galvassāpes, sāp vēders, ir caureja, vemšana, sāpes muskuļos un krustos, drebuļi, šķavas, klepus utt. Slimnieka mokas ir tik lielas, ka viņš ir gatavs uz visu, lai tikai izvairītos no lēkmes.

Heroīnu ošņā, smēķē, injicē vēnā un muskulī, turklāt heroīna pārņemtajam cilvēkam tas jādara vairākas reizes dienā. Vēnā injicētais heroīns ļoti ātri nokļūst asinīs un pēc tam galvas smadzenēs. Jau pēc 1-3 minūtēm slimnieks sāk just tipiskos īslaicīgos efektus: vilni (rush), siltumu un atslābināšanos, eiforiju.

Tīrs heroīns ir balts pulveris ar rūgtenu piegaršu, uzlabotais heroīns mēdz būt gan balts, gan brūns dažādo piedevu un piemaisījumu dēļ. Tādā pulverī var būt ne tikai nekaitīgie kartupeļu milti vai cukurs, bet arī stipras iedarbības vielas – morfīns, kodeīns u.c., kuru pārdozēšanas dēļ cilvēks var nomirt.

No heroīna atkarīgo cilvēku viegli atpazīt pēc ārējām pazīmēm: viņam ir stipri sašaurinātas acu zīlītes, nav reakcijas uz spilgtu gaismu, ir bremzētas kustības, trūkst koordinācijas un reakcijas uz apkārt notiekošo („atslēgšanās” no apkārtējās pasaules), ir stiepta valoda, runāšana „ne par to tēmu”, straujas garastāvokļa maiņas, pēkšņa miegainība, nomākta> elpošana, viņam ir pazemināta sāpju sajūta (var apdedzināties un to nepamanīt), āda ir silta, bāla un sausa (droša pazīme, ka lietots tieši opiāts).

No heroīna atkarīgajiem visu laiku gribas ko saldu, cits ēdiens var izsaukt sliktu dūšu un vemšanu. Slimnieku „nodod” arī sakasīta āda, jo tā viņam visu laiku niez, īpaši seja un ķermeņa augšdaļa, ka arī ādas bālums un sarkanās lūpas. Ar laiku tiek izjaukts miega un nomoda stāvokļa ritms, zūd redzes asums, līdz ar straujo imunitātes pasliktināšanos nevar izvairīties no veselības somatiskajiem traucējumiem. Tā kā heroīns – tāpat kā visi opiāti – negatīvi ietekmē kalcija apmaiņu organismā, no tā cieš kaulaudi – zobi, locītavas. Lielo asinsvadu tromboze, iekaisums un tam sekojošā sirds vārstuļu, aknu, plaušu, galvas smadzeņu sabrukšana, impotence un neauglība, spontānie aborti, sarežģījumi ar strutaino infekciju gan pašas narkotikas, gan adatu un šļirču nesterilitātes dēļ, HIV infekcija, sifiliss, B un C hepatīts - tādas ir heroīna atkarības traģiskās sekas. Pēc heroīna lietošanas uzsākšanas narkomāns vidēji nodzīvo 7-10 gadus.

Ja cilvēka kabatās un istabā ir folija gabaliņi vai injekciju šļirces, tā ir droša pazīme, ka viņš lieto heroīnu.