LSD - no vācu Lysersaure Diethylamid (lizergīnskābes dietilmīds) ir pussintētiskais psihoaktīvais preparāts, kas izsauc apziņas stāvokļa izmaiņas un izkropļotu pasaules uztveri.Tā ir viena no visspēcīgākās iedarbības narkotiskajām vielām, kas nāk no psihotropās subkultūras. Tās vēl sauc arī par rekreatīvajām, proti, tie ir preparāti, kurus lieto neregulāri un kuri ir populāri noteiktu sociālo grupu transcendentālo prakšu (piemēram, meditācijas vai psihonautikas) kontekstā.

20. gadsimta vidū interese par šo preparātu (uz to lika lielas cerības psihisko slimību ārstēšanā) bija tik liela, ka nebija iespējams to izkontrolēt, un LSD kļuva par kulta narkotiku leģendu un Rietumvalstu nacionālo problēmu. Beigu beigās tika pilnīgi aizliegta tā lietošana gan medicīniskiem, gan garīgiem, gan jebkādiem citiem mērķiem.

LSD, slengā „skābe”, ir pulveris bez krāsas un smaržas ar nedaudz rūgtu garšu. Preparātam raksturīga ļoti liela aktivitāte: viens tā grams satur apmēram 5000 devu. LSD ātri uzsūcas caur kuņģa un gremošanas trakta sieniņām un mutes gļotādu, tāpēc „apziņas paplašināšanas” adepti to lieto tablešu vai tā saucamo marku veidā. Marka ir ar šķīdumu piesūcināts speciāla papīra gabaliņš, ko liek zem mēles. Iedarbība sākas pēc 10 minūtēm un var ilgt līdz 12 stundām. LSD izraisītos psihiskos efektus („ceļojumus”) ir grūti prognozēt, jo tie atkarīgi cilvēka psihes stāvokļa, noskaņojuma, konkrētās situācijas un, protams, devas lieluma. Ja ir bijušas šausminošas halucinācijas, cilvēkam negribēsies neko tādu atkal pieredzēt, un tas glābs viņa psihi, taču, ja ir bijis „kaifs” ar spilgtām vīzijām, praktiski vienmēr seko atkārtojums.

LSD neizsauc fizisku atkarību un abstinences sindromu un tādēļ netiek uzskatīts par halucinogēno narkotiku. Turklāt tas tiek ļoti ātri izvadīts no organisma (vielu grūti atklāt pat diagnostikā laboratorijas apstākļos). Taču arī bez „lomkām” šī narkotika, tāpat kā jebkura cita psihoaktīvā viela, var sev cieši piesaistīt lietotāju. Cilvēks sāk aizvien dziļāk slīgt ilūziju pasaulē un vairs neatrod izeju no tās. Tā kā šis psihodēliķis ir zemapziņas procesu katalizators, tas var izprovocēt latentas (slēptas) psihiskas problēmas: šizofrēniju, epilepsiju. Hroniska un pārlieka LSD lietošana izraisa arī smagus psihes traucējumus. Piemēram, ir zināms „drop-out” sindroms – ilgstoša apātija, dziļa depresija, vienaldzība pret sevi un apkārtējo pasauli. Psihozes un panikas lēkmes bieži pavada dusmu un agresijas lēkmes, slepkavības un pašnāvības mēģinājumi. Pat nedēļas un mēnešus pēc atteikšanās no LSD var spontāni rasties narkotiska stāvokļa atkārtojumi („flashback”), kura laikā slimniekam rādās halucinācijas, ir paranoīdā vajāšanas mānija. Tiek uzskatīts, ka tas norāda uz smadzeņu audu bojājumiem.

LSD lietošanas fizioloģiskie simptomi ir palielinātas acu zīlītes, roku un muskuļu trīcēšana, ķermeņa apmatojuma pacelšanās, siekalu sabiezējums, svīšana, sirdsklauves, augsts asinsspiediens un temperatūra. Psihiskie traucējumi ir stiprs uzbudinājums, panika, neskaidra runa, paškontroles, laika, virziena un attāluma izjūtas zudums. Tādā stāvoklī cilvēks nespēj adekvāti domāt un novērtēt briesmas. Atrazdamies LSD iedarbībā, viņš var apsēsties pie stūres, uzkāpt uz jumta, „iziet” pa logu, stāvēt uz brauktuves… LSD atkarīgajiem visu laiku pastāv nelaimes gadījuma risks.